fastiditus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of fastīdiō.

Participle

fastīdītus (feminine fastīdīta, neuter fastīdītum); first/second-declension participle

  1. loathed, disdained

Declension

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative fastīdītus fastīdīta fastīdītum fastīdītī fastīdītae fastīdīta
Genitive fastīdītī fastīdītae fastīdītī fastīdītōrum fastīdītārum fastīdītōrum
Dative fastīdītō fastīdītō fastīdītīs
Accusative fastīdītum fastīdītam fastīdītum fastīdītōs fastīdītās fastīdīta
Ablative fastīdītō fastīdītā fastīdītō fastīdītīs
Vocative fastīdīte fastīdīta fastīdītum fastīdītī fastīdītae fastīdīta

References
  • “fastiditus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • fastiditus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.