evinctus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of ēvinciō
Declension
First/second-declension adjective.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | ēvīnctus | ēvīncta | ēvīnctum | ēvīnctī | ēvīnctae | ēvīncta | |
Genitive | ēvīnctī | ēvīnctae | ēvīnctī | ēvīnctōrum | ēvīnctārum | ēvīnctōrum | |
Dative | ēvīnctō | ēvīnctō | ēvīnctīs | ||||
Accusative | ēvīnctum | ēvīnctam | ēvīnctum | ēvīnctōs | ēvīnctās | ēvīncta | |
Ablative | ēvīnctō | ēvīnctā | ēvīnctō | ēvīnctīs | |||
Vocative | ēvīncte | ēvīncta | ēvīnctum | ēvīnctī | ēvīnctae | ēvīncta |
References
- “evinctus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- evinctus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
- evinctus in D. P. Simpson, Cassell's Latin Dictionary, Wiley Publishing, 1968
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.